Teātra klubs Austrumu Robeža ir senākais, privātais repertuāra teātris Latvijā. Teātra kluba repertuārā skatāmas izklaidējošas un muzikālas izrādes, kas lieliski sader kopā ar vakariņām kluba restorānā.

Apmeklētāju skaits ir ierobežots!

Austrumu Robežas jaunā vizuālā identitāte.

"Austrumu Robeža" ir teātra nosaukums ar duālu slodzi. Uz austrumu robežas aust saule, top jauna diena un gaisma, tā ir iespēja domāt un radīt, bet aiz austrumu robežas mīt ļauna vara, kura apdraud Latvijas neatkarību un brīva cilvēka radošo garu. Austrumu robeža ir vērtību smaile, kuru mums visiem ir jāsargā.

Teātra jaunā identitāte tika meklēta Latvijas tautai un teātrim svarīgās lugās un to arhetipiskajos tēlos.

Teātra sienu gleznojuma stila izvēlē, kā noteicošais motīvs, ir doma par neatkarīgas Latvijas dzimšanas laiku un laiku kurā ir tapušas izvēlētās lugas. Tāpēc sienu gleznojums veikts ar atsauci Jūgenda stilā, iekļaujot nacionālā romantisma elementus.

Sienu gleznojuma kompozīcija, pateicoties uzgleznotajiem un sienas sadalošajiem koku motīviem, veido arkādi, kura mijiedarbē ar uzgleznotajiem tēliem rada iespaidu par Latvijai nozīmīgu literāru mītisko varoņu aleju.

Šajā alejā tēli veido pārus un attiecību trijstūrus, kas ir viens no dramaturģijas stūrakmeņiem. Katrs tēls ir ieslēgts savas personības un raksturojuma nemainības aplī. Aplī, kurš apliecina viņu nozīmi un tēlu izpratni par savu lomu. Tie ielenc arī visu skatītāju telpu kopumā un ar savu tiešo acu skatienu sagūsta teātra apmeklētājus, aplūko tos un, iespējams, veido jaunas attiecības ar skatītājiem.

Sienu gleznojumos izvēlētie tēli aizgūti no J.Raiņa lugām: "Spēlēju, dancoju", "Uguns un nakts", "Indulis un Ārija."

Ieejot telpā mēs atradīsim Leldi, kura kopā ar gaiļa dziesmām mostas no nāves miega, spēlmani Totu, kurš nes miroņsveci, pašaizliedzīgi iztur pārbaudījumus un dodas nāvē, lai Lelde dzīvotu.
Seko Spīdola, kā skaista ragana, pilna vitāla spēka un viltības, sieviete, kura gatava iet pāri līķiem, lai sasniegtu mērķi. Viņai blakus ir Lāčplēsis, tas dzimis, lai būtu varonis, stiprs un pašaizliedzīgs kaujā. Un viņam seko Laimdota, pils, tautas, tikuma un skaistuma ietvars, Latvijas simbols.
Viņiem no pretējās sienas virsū raugās Indulis, kas paliek akls aiz mīlestības, tam jāizdara izvēle starp sentēvu ticību un mīlestību pret ienaidnieka meitu. Tā meita ir Ārija, baltā krustnešu bruņiniece, kura vēl cenšas slēpt savu vaigu aiz ābeļu zieda.
Tuvāk skatuvei ieraudzīsim vilku un aitu, kuri ir paši svarīgākie, arhetipiskie skatuves tēli. Vilks kā vīrietis un aitiņa kā sieviete, kuri ietver sevī visu cilvēku attiecību gammu. Un pašā galā mēs atradīsim likteņa putnu Kraukli, kuru noteikti var saukt par dramaturgu vairežisoru šajā dzīves teātrī.